Šodien dzirdētie lasījumi, mūs aizved pie notikumiem, kas norisinās ļoti ātri pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Tie mūs iepazīstina ar to, kas notiek mācekļu kopienā, kopš Jēzus vairs nav klātesošs. Ikreiz lasot Jāņa evaņģēliju, lūgsim žēlastību saprast, ko Dievs mums vēlās pateikt, pasniedzot šo Jāņa mācību. Atcerēsimies, ka viss, ko mēs saņemam Atklāsmē no Dieva, domāts tam, lai mēs varam aizvien lielākā mērā ņemt dalību Dieva dzīvē. Tāpēc pakavēsimies pie dzīvā Dieva Vārds.
Ievadā paraudzīsimies uz apstākļiem – gan iekšējiem, gan ārējiem, kādos atrodas apustuļu kopiena. Tātad, Apustuļi ir nobijušies, viņi ir aizvadījuši traģisku nedēļu – kopš svinīgās ienākšanas Jeruzalemē, kad viss izskatījās tik daudzsološi, ar Pashas maltīti, kas viņus vēl vairāk vienoja, līdz Jūdas nodevībai, kad lietas ieņem citu notikumu gaitu un savu kulmināciju sasniedz personas, uz kuru cer, ka viņš ir Mesija, Dieva Dēls, nāvē. Visi cer, ka Jēzus ir tas, kas viņus atbrīvos. Jautājums: no kā? No romiešiem? No vardarbības un apspiešanas? Īsti nav skaidrs, bet Jēzus taču vienmēr bija atklāts un par savu misiju runāja skaidri. Bet tik un tā klausītāji viņu pārprasta un paši pielāgoja Jēzus vārdus savām ilgām un cilvēciskajai izpratnei.
Apustuļi dreb bailēs par savu dzīvību, ja gadījumā viņi tiek pieskaitīti Jēzus sekotājiem un notiesāti par to. Viņi, šī vīra vārdam paklausot, atstāja visu, un ko lai dara tagad, kad viņa nav? Bet tomēr izskan ziņa, ka viņš ir dzīvs! Kā tas var būt, ja daži no viņiem bija liecinieki tam, ka Jēzus miesas tiek guldītas kapā? Bet neskatoties uz to apgalvo, ka Jēzus ir dzīvs, jo kaps ir tukšs. Vai tik ne viņi paši tiek vainoti šādā sabotāžā? Jānis šos apstākļus raksturo vienā frāzē, kas izsaka visu: „bailēs no jūdiem, viņi atradās aiz aizslēgtām durvīm”. Bailēs no tā, ko viņu pašu ļaudis var tiem nodarīt.

Czytaj więcej...

Otrā svētdiena pēc Lieldienām ir īpaša un ļoti svarīga, jo 2000. gada 5. maijā Vatikāns ar oficiālu dokumentu pasludināja to par Dieva žēlsirdības svētdienu. Kas ir Dieva žēlsirdība? Svētais Jānis Pāvils II to nosauca par "mīlestības atklāsmi".

Pāvests Francisks vienā no savām uzrunām, ko veltīja Dieva žēlsirdībai, uzsvēra: "Žēlsirdība palīdz saprast, ka vardarbībai, apvainojumiem un atriebībai nav nekādas jēgas. To pirmais upuris ir tas, kurš dzīvo ar šīm jūtām, jo aizmirst par savu cieņu. Žēlsirdība atver arī mūsu sirds durvis un palīdz apliecināt savu tuvumu visiem, it sevišķi vientuļiem un sabiedrības atstumtajiem. Tā palīdz mums apzināties, ka esam brāļi un viena Tēva bērni. Žēlsirdība palīdz mums ieraudzīt tos, kuriem ir vajadzīga palīdzība, vajadzīgs mierinājums, uzmundrinošs vārds un smaids. Žēlsirdība iekvēlina sirdis un dara mūs jūtīgus pret savu brāļu un māsu vajadzībām, palīdzot dalīties ar viņiem priekos un bēdās. Citiem vārdiem runājot, žēlsirdība mudina visus kļūt par taisnīguma, vienotības un miera līdzekļiem. Nekad neaizmirsīsim, ka žēlsirdībai ir būtiska nozīme ticības dzīvē, un tā ir konkrēts veids, caur kuru apliecinām pasaulei, ka Jēzus ir augšāmcēlies," – sacīja pāvests.

Pārpublicēts no www.vaticannews.va

Святая Фаустина Ковальская – польская монахиня из Конгрегации Сестер Божией Матери Милосердия, с чьим именем связано распространение во всём мире культа Божия Милосердия, всем известные атрибуты которого – образ Иисуса Милосердного, Венчик к Милосердию Божию, Новенна к Милосердию Божию, установленный на воскресенье октавы Пасхи праздник Божия Милосердия…

Хелена (так будущую святую монахиню нарекли в Крещении) была третьим их десяти детей бедной четы Станислава и Марианны Ковальских. Она родилась в деревне Глоговец в окрестностях города Лодзь (тогда – на территории Российской империи) 25 августа 1905 г. Глава семейства был плотником, но также занимался и крестьянским трудом.
Хелена с детства переживала мистические состояния («видения» и «внутренние диалоги»). Она окончила лишь два класса начальной школы, а в пятнадцать лет заявила о своем твердом решении стать монахиней. Но в монастырь тогда нужно было поступать с «приданным», а бедная семья Хелены не могла ей этого обеспечить. После того, как ей в видении явился Иисус и подтвердил, что желает видеть ее монахиней, Хелена, ничего не говоря родным, уехала в Варшаву, где по протекции одного священника устроилась домработницей в хорошую верующую семью.

Czytaj więcej...

Dieva kalps Guljelmo Džakvinta (Guglielmo Giaquinta)
(No itāļu valodas tulkojusi Baiba Brūdere, Dr. Theol.)

1. Paredziet savu tikšanos ar Dievu! Sagatavojiet sirdi, nedomājot par to, ko darīsiet vai teiksiet, vienkārši paredziet laiku šim īpašajam brīdim, kad tiksieties ar Viņu.

2. Patiesība sasniegs sirdi, apgūstot lēnām – atkārtojot! Pievērsiet lielu uzmanību Dieva Vārdam, ko klausāties vai lasāt. Izvēlieties vienu teikumu vai frāzi, ko paņemt līdzi atlikušajā dienas gaitā. Atkārtojiet to bieži, sajūtiet garšu, izbaudiet, cik tas ir labs!

3. Paturiet atmiņā fragmentus no Svētajiem Rakstiem vai labām garīgām grāmatām! Lielākajai daļai no mums ir jāpiespiež savas nabaga smadzenes to darīt, taču tas ir tā vērts! Paslēpti atmiņā, tie būs mums vienmēr pieejami, un mēs varēsim smelties no to labuma jebkurā dienas vai nakts laikā. Svētais Augustīns ieteica īsas šautru lūgšanas (tā, piemēram, „Mans Kungs un mans Dievs, lai notiek Tavs prāts!” u.tml.); viņš teica, ka tās ir kā mīlestības bultas, kas sasniedz Dieva sirdi.

4. Pievērsiet īpašu uzmanību īsām lūgšanām, kuras lūdzaties katru dienu: „Esi sveicināta...”, „Tēvs mūsu...”, krusta zīme, lūgšanas pirms ēšanas utt. Izmantojiet daudzos dienas mirkļus, kad varat apstāties un atpūsties Viņa klātbūtnē!

5. Pievērsieties Kristum ar savu iztēli! Dažiem no jums šis ieteikums būs noderīgs un vienkāršs, citiem – kam iztēles spēks nav tik liels – to būs grūti praktizēt. Mēģiniet iedomāties mūsu Kungu Euharistijā vai arī tādu, kāds Viņš bija savas zemes dzīves laikā, iedomājieties Viņu esam sev blakus, pieskaroties jums, sarunājoties ar jums utt. Uzgleznojiet domās kādu ainu, kurā būtu attēloti Viņa dzīves noslēpumi (it īpaši, kad lūdzaties Rožukroņa noslēpumus)! Lieciet savai iztēlei pastrādāt pat ar nelielu piespiešanos, tas nenāks par sliktu! Lūgšanas laikā labāk ir fantazēt par mūsu Kungu, nekā ļaut prātam klejot apkārt un perināt domas par to, kā nav, vai kavēties pie sīkiem ievainojumiem, nenozīmīgām sajūtām, tukšībām utt.

6. Vienkārša klusā lūgšana un adorācija Vissvētākā Sakramenta priekšā var būt vislabākā un piemērotākā no visām jūsu lūgšanu praksēm. Šis ir ļoti svarīgs punkts: atcerēties, ka adorācija nav laiks, kas domāts lasīšanai, Rožukronim, Svēto Rakstu studijām vai tamlīdzīgi! Tam būtu jābūt klusuma laikam Viņa priekšā, mīlot Viņu un pielūdzot Viņa klātbūtni. Centieties iegūt ieradumu Viņu vienkārši uzlūkot: „Viņš skatās uz mani, un es skatos uz Viņu.” (Svētais Jānis Vianejs).

7. Pēdējais punkts ir visvispārīgākais. Paskatieties uz savas dienas notikumiem tā, kā uz tiem raudzītos Dievs! Ieraugiet Dievu it visā! Mēs esam Svētā Gara tempļi, un katrs mūsu dzīves mirklis ir dievišķās trīsvienīgās klātbūtnes piepildīts. Visa jēga ir tajā, ka jāļauj Jēzum iespaidot mūsu skatījumu uz notiekošo, mūsu domas un lēmumus it visā, jo „Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam.” (Apd 17, 28)

Pārpublicēts no www.prosanctitate.lv
Foto: www.osegredo.com.br

Kad apustulis Pāvils uzrunājot Atēnas iedzīvotājus tiem vēstīja par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, to reakcija bija ļoti noraidoša. Nav grūti saprast kāpēc šī vēsts ļaudīs radīja neticību. Tumsas un vienaldzības pasaulē, grieķi meklēja gaismu; kādu gaismu tad var sniegt šis krustā sistais?
Arī šodien Jēzus pie krusta rada dažādas reakcijas: ja kāds runā par pestīšanas tēlu, es labāk izvēlos smaidīgo Budu. Kāds cits saka kristiešiem: „Noņemiet no krusta jūsu Jēzu Kristu!”.

Viņiem varam atbildēt, ka par to ir padomājis pats Dievs, Tēvs, kas ir debesīs, pieceldams Viņu no mirušajiem. Kādā veidā varam pierādīt mūsu vārdu patiesību? Nav pierādījumu, kas apstiprinātu šo notikumu. Mums ir tikai Evaņģēlija vēsts, kas runā par tukšo kapu un tā Jēzus parādīšanos, kas savu dziedinātāja un sprediķotāja avantūru nobeidza ar nāvi pie krusta.

Pirmajā nedēļas dienā, tas ir šodien, kāds dodas pie kapa, tā ir Marija Makdalēna. Viņa atklāj, ka akmens no ieejas ir atgrūsts. Tad viņa steidzās paziņot Pēterim un Jānim, ka kāds ir izzadzis Kristus miesas. Šķiet, ka neviens no viņiem nevar iedomāties par augšāmcelšanos. Viņa dzird sakām vārdu: „Marija!”. Uzreiz tā pazīst Kristu un noliecas Viņa priekšā, tā ir pirmā Kristus parādīšanās.

Tā ir sieviete, kas to saņem. Tā ir viņa, kas pirmā pavēsta par Kristus augšāmcelšanos pārējiem. Vai pietiek ar tādu stāstījumu, lai cilvēki varētu pieņemt jau tā neizprotamo Kristus augšāmcelšanos? Daži runā par mītu, kurš vairs nav attiecīgs mūsu laikiem, jo dzīvojam saprāta periodā. Vai nebūtu pienācis laiks atbrīvot kristietību no visām teikām un paturēt to mīlestības vēsti, ko Jēzus ir atstājis? Taču jau apustulis Pāvils kategoriski ir noraidījis visus šos pārmetumus: „Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad velta ir jūsu ticība!”. Citiem vārdiem sakot, ja mēs atmetam augšāmcelšanos, mēs atmetam visu – Evaņģēlijs kļūst par skaistu stāstījumu, pestīšana neiespējama un nāve neuzvarēta.

Atgriezīsimies pie jautājuma, kā ir iespējams ticēt augšāmcelšanai? Mums ir jābūt drosmīgiem pateikt, ka tam nav pierādījumu, bet ir liecinieki. Evaņģēlijā ir vīri un sievas, kas liecina par tukšo kapu, kas redzēja Kungu dzīvu un kopā ar viņu ēda un dzēra. Jēzus uztic šo vēsti mūsu brīvībai un ticībai. Ticība sevi baro nevis ar pierādījumiem, bet ar mīlestību!

Ir kāds, kas var mums palīdzēt ticēt, tas ir Pēteris, kas iepriekš baiļu pārņemts, tagad sludina laukumos, tas ir Stefans, kas pieņem mocekļa nāvi piedodot saviem slepkavām. Ja neticat augšāmcelšanai, tad vismaz ticiet pēdām, ko tā ir atstājusi ticīgo sirdīs un dzīvēs! Ja Kristus ir uzvarējis nāvi, tad mūsu dzīvei ir jauna vērtība. Tiek atgriezta zaudētā cerība un dzimst sirdī vēlēšanās liecināt citiem. Kā mēs varam runāt par augšāmcelšanos cilvēkiem, kas ir skeptiski un vienaldzīgi? Tāpat, kā apustuļi, vispirms ar mūsu pašu dzīvi.

Mūsos ir atrodamas zīmes, ka Kristus ir augšāmcēlies nevis grāmatās un pierādījumos. Mēs esam augšāmcelšanās liecinieki, ja mūsu prāts un sirds, atmiņas un ilgas, pagātne un nākotne ir šīs lielās cerības stiprināti, caurausti, jo nekas nav pazudis, bet viss ir pestīts. Augšāmcelšanās nav manta, ko glabāt mūsu esamības bagāžā, bet tas, ko dzīvot ik dienas! Jo tas, kurš dzīvo no augšāmcelšanās, zin, ka dzīve iet nevis pretī nāvei, bet dzīvībai!
Pasaules rītdiena pieder tiem, kas spēs dot zemei lielāko cerību! Evaņģēlijs nav uz papīra rakstīta grāmata, bet gan iezīmēta augšāmcelšanās liecinieku sejās! Mīlestība ir pēdējais šīs pasaules vārds.

Šajās dienās Baznīca turpina svinēt Jēzus uzvaru pār nāvi. Tā piemin Kunga augšāmcelšanos un priecājas par dzīvības spēku, ko saņem no Kristus. Jēzus augšāmcelšanās ir būtiskākais notikums cilvēces vēsturē, taču šī notikuma nozīme ievērojami pārsniedz vēstures ietvarus – tas ļauj apjaust ikviena cilvēka un visas radītās pasaules beidzamo mērķi.

Dažkārt, visdrīzāk neapzināti, domājot par cilvēka dzīves norietu, daudzi no mums tveras pie seniem, kristīgajai ticībai svešiem priekšstatiem. Par cilvēka dzīves mērķi un visu problēmu risinājumu tiek uzskatīta izkļūšana no šīs pasaules un nonākšana citā, garīgā izplatījumā, kurā dvēsele var baudīt mūžīgu idilli kopā ar eņģeļiem un citām dvēselēm. Pieņemot šādu scenāriju, mēs netieši apstiprinām kādu senu filozofisku doktrīnu, kas cilvēku uzlūko kā miesā ieslodzītu garu vai kā “spoku mašīnā”. Šī ideja Baznīcas vēsturē ir radījusi ne mazums sarežģījumu, uz tās pamata ir formējušās dažādas ezoteriskas mācības, kas miesu pretstata garam un materiālo pasauli uzlūko kā galveno ļaunuma cēloni. Kristietībai ar šādu pārliecību nav nekāda sakara.

Svētie Raksti atklāj, ka Dievs ir radījis pasauli un visu, kas tajā, un ka radītā pasaule ir laba (Rad 1, 31). Ja kaut kas eksistē, tad tas ir Dieva gribēts un mīlēts. Dieva mīlestība aptver visu esošo – ne tikai garīgo, bet arī materiālo Visumu. Neskatoties uz grēka ļaunumu, kas radību ievaino un virza prom no Dieva sākotnējās ieceres, Viņš nav ieinteresēts to pamest vai iznīcināt – Dievs jau no pirmsākumiem ir atklājis savu nodomu radību atpestīt. Tieši tādēļ mūsu garīgā dzīve nedrīkst pārvērsties par bēgšanu no pasaules, gluži otrādi, šī ciešanu un nāves ieskautā pasaule ir “durvis”, caur kurām mēs varam nonākt jaunā, Dieva mīlestības apgaismotā dzīves telpā. Garīgā dzīve nesakņojas materiālās pasaules noliegumā, bet gan pārliecībā, ka viss radītais kalpo Dieva mērķiem un ka savā laikā pasaule tiks atjaunota un pārveidota. Šīs pārliecības pamats ir Kristus augšāmcelšanās.

Doma par dvēseles atraisīšanos no miesas un aizceļošanu garīgajā izplatījumā ir ļoti populāra, taču Svētajos Rakstos – gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā – mēs ieraugām citu scenāriju. Būtiskākā iezīme, kas atšķir kristīgo skatījumu no citām pēcnāves teorijām, ir cerība uz augšāmcelšanos. Jēzus ir piedzīvojis nāvi, Viņa dvēsele ir bijusi šķirta no miesas, taču Viņš ne brīdi nav zaudējis saikni ar savu miesu (KBK 627). Trešajā dienā pēc nāves Viņš ir augšāmcēlies – Viņa ķermenis ir ticis pilnībā atjaunots un pārveidots. Vēlāk Viņš parādās apustuļiem un ļoti skaidri apliecina, ka Viņš nav spoks, bet gan Viņam ir miesa – Jēzus ļauj mācekļiem sevi aptaustīt, Viņš ēd un dzer kopā ar tiem (Lk 24, 36-43). Lasot Jēzus mācekļu rakstīto, mēs pamanām, ka viņi neilgojas doties uz Debesīm, lai dzīvotu kaut kādā platonisku ideju pasaulē, bet viņu cerība ir būt kopā ar augšāmcelto Kristu. Augšāmcelšanās nav izkļūšana no materiālās pasaules vai atbrīvošanās no “miesas cietuma”, tā ir materiālās pasaules pilnīga atjaunošana un pārveide. Ticības apliecinājumā mēs arvien no jauna apstiprinām, ka ticam ne tikai dvēseles nemirstībai, bet arī iemiesotai eksistencei mūžībā. Caur to mēs atzīstam, ka materiālais Visums nav kļūda un ka viss redzamais un taustāmais ir jaunās pasaules iedīglis. Zeme un zemes dzīve savu dziļāko jēgu iegūst tieši augšāmcelšanās perspektīvā.

Līdz ar Kristus ienākšanu pasaulē Dievs iesāk visaptverošu radītās pasaules atjaunošanas darbu. Tie, kas ir piederīgi Kristum, ir šīs jaunās radīšanas līdzstrādnieki, viņi ir piederīgi jaunajai pasaulei. Mums ir pienākums kļūt par šīs jaunās pasaules lieciniekiem, bet tas ir iespējams vienīgi caur ticību, kura sevi apliecina mīlestībā, – pēc tās visi pazīs, ka esam Jēzus mācekļi.

Kristus ir augšāmcēlies!

Augšāmcelšanās notikums ir un paliek prātam neaptverams. Tukšā kaps, kas ir augšāmcelšanās liecība, ir vēl mazāk izprotams. Kam tad lai uzticas?

Cik daudz laika mēs veltam tam, lai izprast notikumus, kas risinās mums apkārt! Cik daudz laika mēs aizvadām rūpēs par mūsu ikdienu, cīnoties par izdzīvošanu savos apstākļos! Ja to visu saskaitām, tad redzam, cik daudz laika mēs veltam tam, lai saprast visu ap mums un cik maz, lai saprast, kas notiek mūsos. Mums nav laika, ko veltīt Kristum. Tukšajam kapam vairs mūsu dzīvē nepaliek vieta. Augšāmcelšanās stāsts nav par mums un mūs neskar.

Lasītāj, apstājies un ieskaties!

Bet tomēr, kas tad ir augšāmcelšanās? Kā mēs varam zināt, ka Jēzus ir augšāmcēlies?

Mūsu vidū nav augšāmcelšanās aculiecinieku… Arī evaņģēlisti nav atstājuši savos stāstos par Jēzus augšāmcelšanos personas, kas redzētu, KĀ Jēzus pārvar nāves un jaunas dzīves slieksni. Mūsu un visu kristiešu ticības sākums ir tukšā kaps. Cik trausla ir sieviešu liecība par augšāmcēlušos Jēzu, cik nepārliecinoši šķiet pierādījumi par augšāmceltā godību. Augšāmcelšanās dzimst atkal dzīvā esam Jēzus tikšanās ar saviem mācekļiem rezultātā. Cik daudz man vajag, lai zināt, ka Jēzus atkal ir dzīvs, bet cik maz man vajag, lai tam IETICĒT. Man ir nepieciešama vienīgi Dieva žēlastība, lai pieņemt par savu liecību to, kas nav prātam aptverams. Dievs VĀJIEM uztic glabāt lielo ticības dāvanu…

Liturģijā Lieldienu noslēpums tiek svinēts astoņas dienas. Šī Lieldienu oktāva noslēdzas ar Dieva žēlsirdības svētdienu. Bet tik un tā šis augšāmcelšanās notikums paliek cilvēka prātam neaptverams. Neticams tik un tā paliek fakts, ka kāds, kas bija miris, ir tapis dzīvs. Neticams un nepierādāms paliek fakts, ka Jēzus ir tas, kas augšāmceļas. Mūsu ticības skaistums un tajā pašā laikā trauslums ir tas, ka tā sākums ir sastapšanās ar TUKŠA kapa realitāti. Jēzus, atklādamies saviem mācekļiem pēc viņu tikšanās ar tukšo kapu, liecina par to, ka viņš ir atkal dzīvs. Viņš – Kristus, ir augšāmcēlies! Mācekļi caur tikšanos ar Jēzus, kļūst liecinieki augšāmceltā godībai, kas nepazīst apstākļu smagumu un šīs realitātes ierobežojumus. Pat vēl vairāk, augšāmceltais Jēzus ir tas, kas dod spēku – Svēto Garu, citus atbrīvot no viņu morālajām nastām.

Evaņģēliju šķietamā faktiskā atšķirība atklāj vien to, ka Augšāmcelšanās vēsts nav cilvēku izdomājums un paliek prātam neaptverams notikums. Ja tas ir Dieva darbs, tad nav svarīgi KAS aprauga kapu Lieldienu rītā; nav svarīgs sieviešu skaits, kas pie atvērtā kapa nostājas pirmās. Šķietamā faktiskā atšķirība runā par to, cik neizskaidrojama paliek šī prieka vēsts par augšāmcelto Jēzu un cik neticama tā ir.

Miljoniem cilvēku jau pāris gadu tūkstošu laikā piemin šo notikumu un liecina, ka Jēzus ir dzīvs. Par ko TEV vēstī tukšais kaps, ko ik gadus atklāj kristieši visā pasaulē? Izrauj savu ticību no kapa un atstāj to tukšu. Dārgais lasītāj, nav citu Lieldienu kā tās, kurās JĒZUS atstāja kapu tukšu, jo Viņš ir augšāmcēlies!

Novēlu visiem – priecīgus Tukšā kapa svētkus, jo Kristus ir Augšāmcēlies!

Pr. Bernards Vagalis

Kunga Augšāmcelšanas vigīlijas sv.Mises translācija

Kristus mīļotie,

pieminot Kunga Ciešanas, atcerēsimies, ka krusts vienmēr ir tur, kur atrodas cilvēks. Svētā Gara iedvesmoti, mēs spējam tajā saskatīt ne tikai ciešanas un nāvi, bet arī cerību un glābšanu, ko mums apsola Augšāmceltā godība. Jēzus apsola stiprināt ikvienu mācekli tagad un ievest Tēva valstībā tad, kad pienāks stunda nolikt savu krustu.

Pārdzīvojam laiku, kas nes neziņu un nedrošību. Māte Baznīca mudina rast mierinājumu Dieva vārdā un aicina šo laiku pārvērst priekā par sastapšanos ar sevi un ģimenes locekļiem. Nebīstieties un paliec stipri ticībā! Darīsim klātesošu Dieva svētību ar kopīgu lūgšanu, uzupurēšanos un prieku svinot Kunga Augšāmcelšanās svētkus.

Kunga Augšāmcelšanās vigīlijas sv. Mise sestdien, 11. aprīlī plkst. 20.00 LV ar tiešaidi internetā. Pēc sv. Mises tiks nosvētīta maltīte Lieldienu galdam.

Svētdien, 12. aprīlī Lieldienu dievkalpojumi plkst. 7.00 LV; 12.00 PL; 16.00 RUS un 18.00 PL, dienas pirmajā daļā tiks dota svētība Lieldienu ēdieniem.

Pirmdien II Lieldienās sv. Mises 9.30 PL; 12.00 LV un 18.00 PL.

Ticīgo vajadzībām, Lieldienu svētku dienās, pieejams svētīts ūdens, kas ir sagatavots līdzpaņemšanai plastika tarā 0,5 l. Tiek ievērotas visas sanitārās normas, tāpēc lūdzam ūdeni ņemt bez steigas un drūzmēšanās, ieturot atļauto distanci 2m.

Paliekot savās mājās, atvēlēsim laiku lūgšanai un izmantosim iespējas ņemt dalību dievkalpojumos ar radio, televīzijas un interneta starpniecību. Atrodoties baznīcā, ievērosim sociālo distancēšanos 2m attālumā un maksimālo dievlūdzēju skaitu – 25 personas.

Lūdzu draudzes ticīgos turpināt atbalstīt draudzi gan ar brīvprātīgo darbu, gan ziedojumiem baznīcas ziedojumu lādēs vai bankas kontā LV69PARX0016994520001.

Pateicos ikvienam ticīgam, un labdariem, kas šajā laikā gādā par Dievmātes draudzes materiālajām vajadzībām ar savu ziedojumu. Pateicībā par atbalstu, svētā Mise par visiem draudzes labdariem tiks noturēta 11. aprīlī plkst. 20.00.
Šajā Lieldienu laikā paliekam vienoti lūgšanā un priekā.

Ar cieņu,
Daugavpils Dievmātes draudzes prāvests
Bernards Vagalis

Lūgums palikt mājās un lūgties, izmantojot:
Facebook, Latgales radio http://eradio.lv/latgales/ un Radio Marija Latvija http://www.rml.lv/

Diecēzes bīskaps Jānis Bulis svētīs Lieldienu mielastu Sv. Mises tiešraides laikā (Latgales radio 95,2 FM) Kunga Augšāmcelšanas vigīlijā 11. aprīlī pl. 18.00, kā arī Kunga Augšāmcelšanas svētdienā pl. 8.00 un 12.00.

Dievkalpojumiem no Aglonas Bazilikas var sekot līdzi tiešsaistē:
• facebook.com: katru dienu plkst. 12.00 un 19.00
• Latgales radio 95,2 FM: Sv. Mises darbdienās 12.00 un 19.00, svetdienās 19.00
Svētdienu un svētku dienu dievkalpojumu kārtība 2020. gadā caur Latgales radio un Facebook tiešraidēm: šeit

Dievkalpojumiem no Daugavpils Jēzus Sirds draudzes var sekot līdzi tiešsaistē:
• facebook.com/JezusSirdsDaugavpils
Pirmdienās, otrdienās (poliski, sprediķis krievu valodā), trešdienās, ceturtdienās (poliski, sprediķis krievu valodā) un sestdienās plkst. 18.30. Svētdienās plkst. 12.00 un 15.00 (krievu valodā).

Dievkalpojumiem no Jelgavas katedrāles var sekot līdzi tiešsaistē:
• facebook.com/JelgavasKatedrale
• YouTube ej.uz/JelgavasKatedrale
• Radio Marija Latvija (FM 97,3) 3., 8., 18., 20., 22., 29.aprīlī 18:00.

Tiešraides svētdienās 9PL/RU, 11LV,
darbadienās 7:30 un 18:00,
mēneša pirmajā piektdienā 9PL/RU, 11LV, 18LV.
Rožukronis pēc vakara sv.Mises.
Krustaceļš trešdien, 8.aprīlī, 17:00.

Dievkalpojumiem no Liepājas sv. Jāzepa katedrāles var sekot līdzi tiešsaistē:
• YouTube.com/katedrale lv

Pirmdien, otrdien, trešdien: Sv. Mise - 8.00; 18.00.
Lielā Ceturtdiena: Pēdējo Vakariņu Sv. Mise - 18.00.
Lielā Piektdiena: Kunga Ciešanu dievkalpojums - 15.00.
Lieldienu vigīlija (sestdien): Sv. Mise - 18.00.
Lieldienas - Jēzus Kristus augšāmcelšanās svētki (12.04.2020): Sv. Mise - 8.00; 11.00; 16.00

Lieldienu dievkalpojumi, ko translē SIA“MG Latgolas Bolss” programma Latgales radio
http://eradio.lv/latgales/

09.04.2020. (Lielā ceturtdiena)
plkst. 10:00, 18:00 – sv. Mises translācijas no Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāles.

10.04.2020. (Lielā piektdiena)
plkst. 10:00 svētā krusta pagodināšanas dievkalpojums. Translācija no Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāles; 15:00 krustaceļš, 18:00 dziedājumi “Rūgtās sāpes” 3 daļas.

11.04.2020. (Lielā sestdiena)
plkst. 18:00 sv. Mises translācija no Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāles.

12.04.2020. (Kunga Augšāmcelšanās svinības)
plkst. 8:00, 12:00 – sv. Mises translācijas no Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāles, 19:00 sv. Mises translācija no Aglonas Dievmātes sanktuārija.

13.04.2020. (Otrās Lieldienas)
plkst. 8:00, 10:00, 12:00 – sv. Mises translācijas no Rēzeknes Jēzus Sirds katedrāles, 19:00 sv. Mises translācija no Aglonas Dievmātes sanktuārija.