Pārdomas par jēgas meklējumiem korona vīrusa ietekmētajā pasaulē
Savās domās dalās Jānis Meļņikovs SJ.
“Dievs mūsu baudās čukst, runā mūsu sirdsapziņā, bet kliedz mūsu sāpēs.” / K. S. Lūiss
Es negribu visu atbildību novelt uz Dievu vai arī - visu izskaidrot ar Dievu, vai, gluži pretēji, ar Dieva trūkumu. Cilvēks ir būtne, kas vienmēr meklē jēgu. Bet kas notiek, ja jēgas nav? Ja jautājums par to, kāda tam ir jēga, izrādās nepareizs jautājums? Varbūt lietas vienkārši notiek, jo tā tas vienkārši ir sanācis (šobrīd ir tikai spekulatīvi minējumi par vīrusa izcelsmi). Varbūt jautājums, kas mums ir jāuzdod, ir pavisam cits – kā tālāk dzīvot?
Izklīdinātas ilūzijas
Sāpes sadragā visas ilūzijas par to, ka viss ir labi. Tās sadragā arī ilūziju, ka mums un mūsos viss jau ir un neko vairāk nevajag. Un vēl – sāpes liek mums izdarīt apzinātu izvēli un novērtēt to, ko izvēlamies. Tās liek mums, līdzīgi kā mazajam princim, ieraudzīt, ka patiesi svarīgais mūsu dzīvē nav acīm saskatāms. Šīs var skanēt kā banāls izteikums līdz brīdim kā šis, kad reāli tiekam ierobežoti un apdraudēti, jo vairāk, ja slimība mūs pašus ir skārusi.
Šī brīža sāpes un ciešanas ir neiespējami ignorēt, jo tās skar ikvienu cilvēku – kā veselo, tā slimo –, jo apdraud to, kas mums ir visdārgākais. Dzīvību, brīvību un tos, kurus mīlam. Šai brīdī ikviena atsauce uz Dieva visvarenību var šķist kā muļķība, kas izsauc nievas un naidu. Kāpēc tā notiek, ja Tu esi tik varens? Un atbilde, ja tā negrib būt naiva, ir tikai klusums. Ir jautājumi, kas nav domāti, lai dotu pārliecinātu atbildi, bet gan lai jautātu un meklētu. Lai, atsaucoties uz “Dievu”, mēs neizvairītos uzdot būtiskākos jautājumus un meklēt atbildes.