Cilvēcība – Dieva mājoklis
Mierinājums – Jēzus dāvana ticīgajiem
Cilvēka realitātē nav nekā aizkustinošāka, kā jaunas dzīvības sākums – bērna dzimšana. Kā vecam tā jaunam, tas liekas kaut kas īpašs un prieku nesošs. Neatkarīgi no tā vai tie ir bērna vecāki, vecvecāki, brāļi vai māsas, draugi vai vienkārši paziņas, visi priecājas par dzīvības skaistumu. Bērna piedzimšana, kas mums ir noslēpums un dāvana, ir priekpilna pieredze un pārdzīvojums, kad mūsu iekšējā sajūta satiekas ar Dievu un viņa darbu.
Tomēr pirmie Ziemsvētki Marijas un Jāzepa ģimenē ir liels pārbaudījums, jo viņi, bērna dzimšanas brīdī, maz atšķiras no cilvēkiem, kas šodien dzīvo uz ielas. Pirms diviem tūkstošiem gadu, Svētā ģimene rod sev patvērumu necilā vietā un iztiek vien no siltuma, ko tiem dod mājlopi. Visnabadzīgākajos un tumsas apstākļos, caur viņu paļāvību uz Dievu, pasaule satiekas ar Mūžīgo gaismu un Miera nesēju.
Ziemsvētku labā vēsts ir, ka Dievs, pieņemot cilvēka dzīvi, izvēlas kā mazs bērns ienākt paša radītajā pasaulē, lai sniegt mierinājumu. Vienīgi, ja no cilvēka dzīves izslēgtu cilvēcību, tad vairs nebūtu nepieciešamība pēc mierinājuma. Dievs vēlas, lai cilvēks ir un paliek cilvēks , tāpēc Dievs, tāpat kā radīšanas brīdī, mīlestības situmu un savu attēlu atklāj ģimenē. Marijas un Jāzepa savienība kļūst par Dieva-ķēniņa sēdekli, viņu cilvēcības pilnās rūpes par Dieva-cilvēka patvērumu. Šī pasaule, kas ir cilvēka mājas, kļūst par mājām Dievam.
Dievs ienāk pasaulē, kad cilvēka sirdi piepilda neziņa un bailes, neticība un grēks, kas kā tumsa klājas pār viņa apziņu pašam par sevi un Radītāju. Tā ir Mūžīgā gaisma, kas ir nākusi, lai ikvienu, kas sēd tumsas un nemiera valstībā, apgaismotu un atbrīvotu no verdzības, proti, lai dāvātu mierinājumu. Cilvēcības trūkums rada tumsu, kas sauc pēc mierinājuma. Tas ir Jēzus, kas nāk pie mums, lai atkal no jauna izgaismotu mūsu sirds visdziļākos nostūrus un dāvātu drosmi uzticēties Dievam, kas mīl un ir nomodā pār savu radību.
Apsolītā Mesijas tuvums kļūst par reālu viņa klātbūtni. Lai arī Marija un Jāzeps visu savu paļāvību ieliek Dievā, tik un tā viņu dzīve nekļūst viegla, bet Dievs ir ar viņiem; viņš ir starp viņiem. Savu atklāsmi pasaulei viņš iesāk ar vismazākajiem – ar nabadzīgajiem ganiem, kas pulcējas ap jaundzimušo. Jēzus rod mājvietu ik brīdi, kad kāds viņam dāvā savu sirdi un atver durvis Dieva Vārdam. Dievs vēl aizvien nāk, lai piepildīt cilvēka sirdi ar savu tuvumu. Nāksim pie viņa, jo vēl šodien Betlēmes bērns sauc mūs ieraudzīt un sadzirdēt viņu mūsu ikdienā, un ikvienā, ko satiekam, jo iespējams tas ir viņš pats, kam mēs esam vajadzīgi.
Tikai tad, ja mūsu lūpas, ļaus iemiesoties mieram un saticībai; mūsu vārdi kļūst par labo vēsti ikvienam, ko sveicam šajos svētkos; mūsu labie darbi kļūs par Dieva mīlestības uz cilvēku atspulgs, šie Ziemsvētki kļūs par Kristus Dzimšanas un viņa ienākšanas svētkiem mūsu mājās! Dosim jau šodien mājvietu pašam Dievam! Ļausim viņam piedzimt priekš mums! Ļausim viņam piedzimt caur mums!
Mierīgus, debesu prieka piepildītus Kristus Dzimšanas svētkus!
Pr. Bernards Vagalis
Jau esam apskatījuši Svētā Gara dāvanas, augļus, esam rakstījuši par kristību Svētajā Garā. Paturam cerību, ka tas ir kalpojis lasītāju ticības padziļināšanai un garīgās dzīves izaugsmei. Turpinājumā centīsimies aplūkot jaunu sadaļu ticības mācībā – tikumus.
