Turpinot pārdomāt teologālos tikumus, pievērsīsimies cerības tikumam. Kas tad ir cerība kā tikums?
To var definēt šādi: cerība ir pārdabisks, ieliets tikums, kas cilvēkam dāvā spēju gaidīt Dieva apsolījumu, mūžīgo svētlaimi un droši paļauties uz līdzekļiem, kurus Dievs dāvā mūžīgās svētlaimes iegūšanai. “Būsim nelokāmi, apliecinādami savu cerību, jo apsolījumu devējs ir uzticīgs”. (Ebr 10,23) Cerība ir gribas akts. Tas pastāv paļāvīgā gaidīšanā, ir vienots ar noteiktu drošību, ka cerētais labums tiks sasniegts.
Pirmais cerības objekts ir Dievs, Viņa bezgalīgais labums. Dieva labumi – svētlaime un viss, kas svētlaimi piepilda, vieta debesīs, miesas un dvēseles pilnveidojums, eņģeļu un svēto sabiedrība. Otrais cerības objekts ir līdzekļi Dieva sasniegšanai: grēku piedošana, svētdarītāja žēlastība, palīga žēlastība un visi pārējie ārējie un iekšējie līdzekļi, kas veicina tuvināšanos Dievam. “Šī ir uzticība cerībā, kāda mums ir uz Viņu, ka Viņš visā mūs uzklausīs, ko vien mēs lūdzam saskaņā ar Viņa gribu.” (1Jņ 5,14)
Staņislavs Kostka (XVI gs.) nāk no Rostovas pie Pšasnišas (Polijā). Viņš mācās jezuītu vadītā ģimnāzijā. Audzinātāji agri pamana zēna īpašās spējas mācībās un intensīvo garīgo dzīvi. 1565. gadā Staņislavs smagi saslimst un saņem brīnumainu dziedināšanu. Viņš redz Dieva Māti ar Bērnu, kas tam atgriež veselību ar nosacījumu, ka viņš iestāsies jezuītu ordenī. Staņislavs kļūst par jezuītu mūku 1567. gadā Romā. Viņu raksturo garīgs briedums un dziļš lūgšanas gars. Tomēr neilgi pēc tam viņš saslimst ar malāriju un mirst.
