Priesteru uzdevums ir palīdzēt attīstīt visu kristiešu Kristības žēlastību. Tas ir viens no līdzekļiem, ar kuru Kristus nemitīgi ceļ un vada savu Baznīcu. Tie, kuri saņem Priesterības sakramentu, tiek ordinēti (iesvētīti) Baznīcas ganīšanai ar Dieva Vārdu un žēlastību Kristus vārdā (sal. KBK 1535, 1545).
Priesterība jeb Ordinācija ir Jēzus Kristus iedibināts sakraments, kas dod varu upurēt Svēto Misi, piešķirt Svētos sakramentus un mācīt ticības un tikumības lietās.
Šo sakramentu var piešķirt tikai bīskaps. Tā būtiskais rits ir roku uzlikšana kopā konsekrācijas lūgšanu.
Priesteriskais paaicinājums nāk no Dieva. “Neviens nedrīkst šo godu piesavināties, vienīgi tas, kas Dieva aicināts kā Ārons” (Ebr 5,4). Tam, kas domā, ka ir atpazinis zīmes, kas liecina par Dieva aicinājumu, šī vēlme jāuztic Baznīcas vadībai, kam pienākas atbildība sagatavot (šim nolūkam paredzētās mācību iestādēs) un tiesības aicināt kādu saņemt šo sakramentu. Kā Kristus izvēlējās sev mācekļus un apustuļus, tā arī tagad Baznīcas vadība izvēlas, kurus ordinēt par priesteriem vai bīskapiem.
Par priesteriem tiek ordinēti vīrieši, kuri ir neprecēti un vēlas saglabāt celibātu (sevi nedalīti veltīt Kungam) debesu valstības dēļ (sal. Mt 19,12).
Itāļu priesteris Sante Babolins (Sante Babolin) saka, ka aiz vairākiem nesenajiem uzbrukumiem Jaunavai Marijai dažādās pasaules vietās stāv sātans, atzīmējot, ka viņa ir spēcīga aizstāve eksorcisma rituālu laikā.