Starp tikumiem, kas veido kristīgās dzīves pamatus, ir tikumi, kas piešķir cilvēka dzīvei un darbībai būtisku ievirzi. Tā kā šīs ievirzes mērķis ir Dievs, šos tikumus sauc par kardinālajiem jeb teologālajiem, un tie ir: ticība, cerība un mīlestība. Ticība un mīlestība, kā to teicis sv. Ignācijs no Antiohijas, ir “Dzīves pamats un piepildījums: ticība ir pamats, bet mīlestība piepildījums. Abu divu apvienojums ir pats Dievs. Visi citi tikumi izriet no šiem diviem” (Ef,13).
Ticība – dzīves pamats
Iesāksim ar šo tikumu. Kā mēs varētu definēt ticības tikumu? Ticēt nozīmē atzīt par patiesu to, par ko liecina kāda cita autoritāte. Ticība ir paļaušanās uz cita autoritāti. Viss, kas ietilpst ticības saturā, balstās uz autoritāti. “Ticība ir Dieva radīts ceļš uz patiesību, kas ir pats Dievs. Ticēt nozīmē arī ar visu sirdi, prātu un emocionālo spēku iesaistīties paļāvības pilnās attiecībās ar Dievu.” (Youcat, Nr. 307). Ticība kā ieliets tikums, kā Dieva dāvana ir sastopams jau kristītiem bērniem. Tātad ticība ir spēja pieņemt informāciju, uzticoties otrai personai. Tā ir realitāte, kurā mēs nepārtraukti dzīvojam. Arī pestīšanas iegūšanai ir pilnīgi nepieciešams ticības tikums.